||Sundarakanda ||

|| Sarga 35||( Slokas in English Script )

 

Sanskrit Sloka text in Devanagari, Gujarati, Kannada, Telugu , and English

||om tat sat||

sundarakāṁḍa.
atha catvāriṁśassargaḥ

śrutvātu vacanaṁ tasya vāyusūnōrmahātmanaḥ|
uvāca ātmahitaṁ vākyaṁ sītā surasutōpamā||1||

sa|| vāyusūnuḥ mahatmanaḥ tasya ātmahitaṁ vākyaṁ śrutvā sītā surasutōpamā uvāca tu ||

Hearing those words of benefit from the great soul, the son of Vayu, Sita who is like daughter of Suras replied.

tvāṁ dr̥ṣṭvāpriyavaktāraṁ saṁpra hr̥ṣyāmi vānara|
artha saṁjātasasyēva vr̥ṣṭiṁ prāpya vasuṁdharā||2||
yathā taṁ puruṣavyāghraṁ gātraiḥ śōkābhikarśitaiḥ|
saṁspr̥śēyaṁ sakāmāhaṁ tathā kuru dayāṁ mayi||3||

sa|| tvāṁ priyavaktāraṁ dr̥ṣṭvā arthasaṁjāta sasyaḥ vasuṁdharā vr̥ṣṭiṁ prāpya iva saṁprahr̥ṣyāmi||sa kāmaṁ ahaṁ śōkakarśibhitaiḥ gātraiḥ taṁ puruṣavyāghraṁ yathā saṁspr̥śēyaṁ tathā mayi dayām kuru |

' Oh Vanara ! Just as earth feels happy when half grown paddy receives rain , I feel happy after seeing ( hearing) you speaking pleasing words. Act in such a manner that I, the passionate lady emaciated with suffering, can touch the tiger among men with my limbs . Be kind to me'.

abhijñānaṁ ca rāmasya dadyā harigaṇōttama|
kṣiptāmiṣikāṁ kākasya kōpāt ēkākṣi śātanīm||4||
manaśśilāyāḥ tilakō gaṁḍapārśvē nivēśitaḥ|
tvayā praṇaṣṭē tilakē taṁ kila smartumarhasi||5||
sa vīryavān kathaṁ sītāṁ hr̥tāṁ sa manumanyasē|
vasaṁtīṁ rakṣasāṁ madhyē mahēṁdra varuṇōpamaḥ||6||

sa|| harigaṇōttama kōpāt kṣiptaṁ kākasya ēkākṣiśātanīm iṣikāṁ rāmasya abhijñānaṁ dadyā ca ||tilakē praṇaṣṭē tvayā manaśśilayāḥ tilakaḥ gaṇḍapārśvē nivēśitaḥ kila taṁ smartuṁ arhasi||vīryavān mahēṁdravaruṇōphamaḥ saḥ hr̥tāṁ rākṣasāṁ madhyē vasaṁtīṁ sītāṁ kathaṁ samanumanyasē ||

'Oh Best leader of Vanaras ! Give Rama the token of remembrance where the blade of grass released in anger blinded the crows one eye. When Tilaka got erased you painted a Tilaka with grind stone nearby ! Oh Rama you should remember that. Valiant and comparable to Varuna and Indra, how can Rama stand the Rakshasas who seized Sita and in whose midst Sita is living'.

ēṣa cūḍāmaṇirdivyō mayā su parirakṣitaḥ|
ētaṁ dr̥ṣṭvā prahr̥ṣyāmi vyasanē tvāṁ ivānagha||7||
ēṣa niryātitaḥ śrīmān mayā tē vārisaṁbhavaḥ|
ataḥ paraṁ na śakṣyāmi jīvituṁ śōkalālasā||8||

sa|| anagha divyaḥ ēṣaḥ cūḍāmaṇīḥ mayā suparirakṣitaḥ | vyasanēētaṁ dr̥ṣṭvā tvāṁ iva prahr̥ṣyāmi||śrīmān vārisaṁbhavaḥ ēṣaḥ niryātitaḥ śōkalālasā ataḥ paraṁ jīvituṁ na śakṣyāmi ||

' Oh Sinless one ! This wonderful Chudamani has been safeguarded by me. In distress seeing this I was happy as though I was seeing you. Oh Glorious one ! Returning this which is born of sea, now engrossed in sorrow it is not possible for me to live'.

asahyāni ca duḥkhāni vācaśca hr̥dayacchidaḥ|
rākṣasīnāṁ sughōrāṇāṁ tvatkr̥tē marṣayāmyaham||9||
dhārayiṣyāmi māsaṁ tu jīvitaṁ śatru sūdana|
ūrdhvaṁ māsān najīviṣyē tvayā hīnā nr̥pātmaja||10||
ghōrōrākṣasarājō:'yaṁ dr̥ṣṭiśca na sukhāmayi|
tvāṁ ca śrutvā vipadyaṁtaṁ na jīvēyamahaṁ kṣaṇam||11||

sa|| ahaṁ asahyāni duḥkhāni sughōrāṇāṁ rākṣasīnāṁ hr̥dayacchidaḥ vācaśca tvat kr̥tē ahaṁ marṣayāmi|| nr̥pātmaja śatrusūdana jīvitaṁ māsaṁ dhārayiṣyāmi | tvayā hīnā māsān ūrdhvaṁ na jīviṣyē ||rākṣasarājaḥ ghōraḥ| mayi dr̥ṣṭiḥ sukhā na |tvaṁ vipadyaṁtaṁ śrutvā kṣaṇaṁ na jīvēyaṁ||

' I am tolerating this unbearable grief, the dreadful heart piercing uttering of these dreadful Rakshasas for your sake. Oh Subduer of enemies, Oh Son of the king ! I am bearing this life for one month. Without you I will not live after this month. The king of Rakshasa is dreadful. His look at me is immoral. I do not wish to live even for a moment after hearing the adversities you faced'.

vaidēhyā vacanaṁ śrutvā karuṇaṁ sāśrubhāṣitam|
athābravīn mahātējā hanumān mārutātmajaḥ||12||

sa|| mahātējā hanumān mārutātmajaḥ vaidēhyāḥ karuṇaṁ sāśrubhāṣitam vacanaṁ śrutvā atha abravīt ||

Hanuman , the brilliant son of wind god having heard Vaidehi's pitiable words spoken with tears then spoke.

tvacchōkavimukhō rāmō dēvi satyēna tē śapē|
rāmē duḥkhābhibhūtē tu lakṣmaṇaḥ paritapyatē||13||
kathaṁcit bhavatī dr̥ṣṭā na kālaḥ pariśōcitum|
imaṁ muhūrtaṁ duḥkhānāṁ aṁtaṁ drakṣyasi bhāmini||14||
tāvubhau puruṣavyāghrau rājaputtrāvariṁdamau|
tvaddarśana kr̥tōtsāhau laṁkāṁ bhasmīkariṣyataḥ||15||

sa|| dēvi tvat rāmaḥ śōkavimukhaḥ| satyēna tē śapē| rāmē duḥkhābhibhūtē lakṣmanaḥ paritapyatē||bhāmini kathaṁcit bhavatī dr̥ṣṭā | pariśōcituṁ kālaḥ na| iamaṁ muhūrtaṁ dūkhānāṁ aṁtaṁ drakṣyasi ||tau ubhau rājaputrāḥ ariṁdamau puruṣavyāghrau tvat darśana kr̥tōtsāhau laṁkāṁ bhasmī kariṣyataḥ||

' Oh Devi ! Out of grief Rama is averse to everything. I swear by the truth. With Rama in deep sorrow Lakshmana too is immersed in sorrow. Oh Lady ! Somehow you have been located. This is not time to sorrow. This moment is the end of all your sorrows. The two tigers among men , crushers of enemies , desirous of seeing you , will reduce Lanka to ashes'.

hatvātu samarē krūraṁ rāvaṇaṁ sahabāṁdhavam|
rāghavau tvā viśālākṣi svāṁ purīṁ prāpayiṣyataḥ||16||
yattu rāmō vijānīyāt abhijñānamaniṁditē|
prītisaṁjananaṁ tasya bhūyastvaṁ dātumarhasi||17||

sa|| viśālākṣi saha bāṁdhavaṁ krūraṁ rāvaṇaṁ samarē hatvā rāghavau tvāṁ svāṁ purīṁ prati prāpayiṣyataḥ||aniṁditē rāmaḥ yat abhijñānaṁ vijānīyāt tasya prīti saṁjananam bhūyaḥ tvaṁ dātuṁ arhasi||

' Oh Wide eyed lady ! Killing Ravana along with his relatives, Raghava will take you back to his city. Oh Blameless lady ! You may give one more token of remembrance which will make him happy'.

sā:'bravī ddattamēvēti mayā:'bhijñāna muttamam|
ētadēva hi rāmasya dr̥ṣṭvā matkēśabhūṣaṇam||18||
śraddhēyaṁ hanumānvākyaṁ tava vīra bhaviṣyati|

sa|| mayā uttamaṁ abhijñānaṁ dattamēva iti sā abravīt | vīra hanumān ētat matkēśabhūṣaṇaṁ dr̥ṣṭvā tava vākyaṁ rāmasya śraddhēyaṁ bhaviṣyati ||

She said, 'I have given the best remembrance. Oh Valiant Hanuman seeing this jewel for my hair Rama will be attentive to all your words'.

sa taṁ maṇivaraṁ gr̥hya śrīmān plavagasattamaḥ||19||
praṇamya śirasā dēvīṁ gamanāyōpacakramē|

sa|| śrīmān saḥ plavagasattamaḥ maṇīvaraṁ gr̥hya dēvīṁ śirasā praṇamya gamanāya upacakramē||

The illustrious Vanara held the ornament and bowing his head offered salutations and got ready to depart.

tamutpāta kr̥tōtsāham avēkṣya haripuṁgavam||20||
varthamānaṁ mahāvēgaṁ uvāca janakātmajā|
aśrupūrṇamukhī dīnā bhāṣpagadgadayā girā||21||

sa|| janakātmajā utpātakr̥tōtsāhaṁ vardhamānaṁ mahāvēgaṁ taṁ haripuṁgavaṁ āvēkṣya aśrupūrṇamukhī dīnā bhāṣpagadgadayā girā uvāca||

The daughter of Janaka seeing the risen up, eager to leap, quickly growing Hanuman, spoke with eyes filled with tears.

hanumān siṁha saṁkāśau bhrātarau rāmalakṣmaṇau|
sugrīvaṁ ca sahāmātyaṁ sarvān brūyā hyanāmayam||22||
yathā ca mahābāhuḥ māṁ tārayati rāghavaḥ|
asmādduḥkhāṁbu saṁrōdhāt tvaṁ samādhātu marhasi||23||
imaṁ ca tīvraṁ mama śōkavēgaṁ rakṣōbhi rēbhiḥ paribhartsanaṁ ca|
brūyāstu rāmasya gatassamīpaṁ śivaśca tē sdhvāstu saharipravīra||24||

sa|| hanumān bhrātarau siṁhasaṁkāśau rāmalakṣmaṇau sahāmātyaṁ sugrīvaṁ ca sarvān anāmayaṁ brūyāḥ||mahābalaḥ saḥ rāghavaḥ asmāt duḥkhāṁbusaṁrōdhāt (māṁ) yathā tārayati tvaṁ samādhātuṁ arhasi||haripravīra rāmasya samīpaṁ gataḥ mam imaṁ tīvraṁ śōkavēgaṁ ēbhiḥ rakṣōbhiḥ paribhartsyanaṁ brūyāḥ | tē adhvā śivaḥ astu ||

' Hanuman convey my well-being to the brother Rama and Lakshmana who are like lions, also to Sugriva along with his ministers too. You are capable of making efforts to see the mighty Raghava help me in crossing this ocean of sorrows. Best of Vanaras ! After going near Rama tell him about this intense sorrow and the threats of the Rakshasas. May your journey be happy'.

sa rājaputtryā prativēditārthaḥ kapiḥ kr̥tārthaḥ parihr̥ṣṭacētāḥ|
alpāvaśēṣaṁ prasamīkṣya kāryaṁ diśaṁ hyudīcīṁ manasā jagāma||25||

sa|| sa kapiḥ rājaputryā prativēditārthaḥ kr̥tārthaḥ parihr̥ṣṭacētasaḥ kāryaṁ alpāvaśēṣaṁ prasamīkṣya udīcīṁ diśaṁ manasā jagāma||

Having accomplished the task, and delighted at heart the Vanara understood the message of the princess. Considering the small task left over he mentally reached the northern shores.

ityārṣē śrīmadrāmāyaṇē ādikāvyē vālmīkīyē
caturviṁśat sahasrikāyāṁ saṁhitāyām
śrīmatsundarakāṁḍē catvāriṁśassargaḥ ||

Thus ends the Sarga forty of Sundarakanda in Ramayana the first ever poem composed in Sanskrit by the first poet sage Valmiki.

|| om tat sat||